Gads tuvojas noslēgumam

Pēc pāris stundām sāksies mana “de facto” pēdējā diena Eiropas brīvprātīgā statusā. Teorētiski gan projekts beidzas pēc divām nedēļām, taču ar intensīvu darbu aizvadītajos mēnešos esmu saņēmusi pelnītu atvaļinājumu līdz pat 9.septembrim. Jā, tieši tā, priekšā atvaļinājums, pēc kura atkal atgriezīšos tepat, Blossinā. Lielo mocīšanos ar domām par to, kā būt, kā dzīvot un ko darīt pēc EBD, esmu nolēmusi uz apmēram gadu atlikt. Jo vēl gadu turpināšu brīvprātīgi strādāt Blossinā, tikai nu jau Vācijas brīvprātīgā darba programmas ietvaros. Laiks rādīs, vai šāda izvēle ir patiesi prātīga. Varbūt tas ir manam vecumam gaužām nepiemērots naivums, ka vēl viens gads dos man nepieciešamo pieredzi un kontaktus, lai tālāk jau patstāvīgi strādātu piedzīvojumu izglītības vai vismaz tai pietuvinātā sfērā.

Kas noticis kopš mana iepriekšējā ieraksta? Nenoliedzami, ļoti daudz. Tās lietas, ko 2011.gada nogalē un šā gada sākumā izmēģināju pirmo reizi, nu jau daru regulāri un bez citu treneru uzraudzības. Regulāri vadu klinšu kāpšanas, zemo un augsto virvju, kanoe un loka šaušanas nodarbības, kā arī visdažādākās grupas saliedēšanas aktivitātes. Un tik un tā vēl aizvien itin bieži uz šo filozofisko jautājumu: varu atbildēt: “Šodien!”

Kā labs piemērs kalpo aizvadītais mēnesis. Tieši pirms mēneša Blosinā sākās European Fun Sport Camp – starptautiska nometne ar 13-17 gadīgiem jauniešiem no piecām valstīm. Nedēļas garumā pirmo reizi mūžā biju nometnes vadītāju komandā, tādējādi realizējot senu sapni. Uzreiz pēc tam pirmo reizi viesojos Hamburgā. Nākamajā nedēļā Blosinā notika starptautiskas jauno burātāju sacensības. To laikā pirmo reizi strādāju bārā, pirmo reizi pabraukāju ar divām dažādām motorlaivām un pirmo reizi redzēju, kā arī mēģināju ar kameru piefiksēt vairāk kā 200 buru laivas vienkopus.

Nedēļas noslēgumā pirmo reizi viena devos aptuveni 180km garā riteņbraucienā pa Brandenburgas plašajām ārēm.

Saraksts ar visdažādākā veida pirmajām reizēm, cerams, tiks turpināts, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā uzglūn zināma rutīna un pārdomas, ko tieši vēl gribu paveikt Blossinā nākamā gada laikā.

Bet… par to es domāšu rīt 🙂 Turpmākajās trīs nedēļās vēl ieplānots pārgājiens pa “Saksijas Šveici“, skaista nedēļā Latvijā un apmācības par outdoor education Nīderlandē.

Kas to lai zina, kā tieši tas gadījās, ka pēc trīs gadu komunikācijas studijām, darba IT firmā un ziņu aģentūrā, kā arī divu gadu vides pārvaldības studijām esmu attapusies Vācijā, vadot klinšu kāpšanas nodarbības. Jaunības dullums vai neticami veiksmīga bērnības sapņu piepildīšana? Visādā ziņā ar nepacietību gaidu, ko dzīve piedāvās turpinājumā.

 

PS. Ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka vācu valodu var gluži labi iemācīties un ka ar laiku jau paliek vieglāk – neticiet!! Lai arī skaista, tā ir viena sasodīti neloģiska, nepraktiska un nepamatoti samežģīta valoda.

Can’t get enough!

Aizvadītās nedēļas blogā ir visklusākās, jo reālajā dzīvē tās ir bijušas visintensīvākās un piepildītākās ar visdažādākajām emocijām. Divas nedēļas pavadīju Berlīnē, mācoties vācu valodu un tusējoties ar saviem skolas biedriem. Pēc tam pagājušajā nedēļā dzīvoju Blossinā un piedalījos apmācībās, lai tiktu pie tiesībām strādāt ar jauniešu grupām. Bet par visu pēc kārtas…

Vācu valodu mācījos valodu centrā “GLS”. Ja ir patiesa motivācija apgūt vācu valodu un vienlaikus nodibināt ciešākas attiecības ar Berlīni, šī ir lieliska vieta, kur, piemēram, pavadīt atvaļinājumu. Tā ir arī forša vieta, kur satikt citus ļaudis no visas pasaules, kas, dažādas motivācijas vadīti, ir nolēmuši apgūt vācu valodu. Tikai piemēram – manā mācību grupā cits citam līdzās sēdēja beļģiete, brazīļi, šveicietis, poliete, zviedri, meksikāniete, baltkrieviete, pakistānis, latviete, spāniete, norvēģiete un droši vien vēl pāris valstu pārstāvji, ko esmu piemirsusi. Raiba un patīkama kompānija, kurā filozofiskas sarunas mijās ar dejām līdz pirmajam vilcienam. Tomēr šis bija arī laiks, kad pārliecinājos – mana izvēle studiju laikā nedoties Erasmus apmaiņā bija pareiza, jo šādu dzīvi uz ilgu laiku nevēlos.

No otras puses, šis bija laiks, kad tiešām satuvinājos ar Berlīni, sāku tajā kaut nedaudz orientēties un justies visnotaļ labi. Lielākajā daļā Berlīnes (izņemot atsevišķas milzīgo māju ielas) it nemaz nejūtos kā lielpilsētā. Te ir neticami daudz parku ar pilnīgi brīvu atmosfēru, kā arī lērums skaistu ielu un pagalmu.

Uzreiz pēc pēdējās valodas nodarbības aizvadītajā piektdienā sapakoju mantas un devos uz savu darba vietu. Tur mani sagaidīja nedēļu ilgas apmācības, lai iegūtu tiesības strādāt ar jauniešu grupām. Apmācības iekļāva gan teorētiskas nodarbības par pedagoģijas pamatiem, gan arī daudz praktiskas darbošanās – kāpšanu klinšu sienās (man tagad ir oficiāla kāpšanas licence!), frīzbija spēlēšanu, loka šaušanu, braucienu ar kanoe un kajaku, dažādas komandas saliedēšanas spēles utt. Un tas viss man tik ļoti patika, ka grūtības ar vācu valodu nelikās īpaši būtiskas. Ak jā, to laikam nepieminēju – apmācības notika vācu valodā, tulkojot tikai brīžos, kad sāku izskatīties dikti izmisusi. Pozitīvi pārsteidzu pati sevi, saprotot vairāk, nekā biju gaidījusi, bet ar runāšanu gan vēl ļoti grūti. Toties motivācija apgūt valodu ir lielāka kā jebkad, jo apmācībās pārliecinājos, ka tiešām vēlos vadīt aktīvas darbošanās un komandu saliedēšanas pasākumus jauniešu un pieaugušo grupām. Tās pozitīvās emocijas, izaicinājumu pārvarēšana, azarts un adrenalīns, kas šādās aktivitātēs virmo gaisā – I just can’t get enough of it! Tāpēc šodien dikti sapriecājos, uzzinot, ka jau nākamnedēļ man tiks dota iespēja pašai vadīt divas grupu aktivitātes – pārbaudījumu ar virvēm un kāpšanu klinšu sienā.

Šobrīd galvenais – kaut nu izdotos saglabāt šādu superaugstu motivāciju, dzīvesprieku un darba sparu visus turpmākos mēnešus, neskatoties uz draudīgo ziemu, ko pavadīšu mazā ciematiņā.