Pēc pāris stundām sāksies mana “de facto” pēdējā diena Eiropas brīvprātīgā statusā. Teorētiski gan projekts beidzas pēc divām nedēļām, taču ar intensīvu darbu aizvadītajos mēnešos esmu saņēmusi pelnītu atvaļinājumu līdz pat 9.septembrim. Jā, tieši tā, priekšā atvaļinājums, pēc kura atkal atgriezīšos tepat, Blossinā. Lielo mocīšanos ar domām par to, kā būt, kā dzīvot un ko darīt pēc EBD, esmu nolēmusi uz apmēram gadu atlikt. Jo vēl gadu turpināšu brīvprātīgi strādāt Blossinā, tikai nu jau Vācijas brīvprātīgā darba programmas ietvaros. Laiks rādīs, vai šāda izvēle ir patiesi prātīga. Varbūt tas ir manam vecumam gaužām nepiemērots naivums, ka vēl viens gads dos man nepieciešamo pieredzi un kontaktus, lai tālāk jau patstāvīgi strādātu piedzīvojumu izglītības vai vismaz tai pietuvinātā sfērā.
Kas noticis kopš mana iepriekšējā ieraksta? Nenoliedzami, ļoti daudz. Tās lietas, ko 2011.gada nogalē un šā gada sākumā izmēģināju pirmo reizi, nu jau daru regulāri un bez citu treneru uzraudzības. Regulāri vadu klinšu kāpšanas, zemo un augsto virvju, kanoe un loka šaušanas nodarbības, kā arī visdažādākās grupas saliedēšanas aktivitātes. Un tik un tā vēl aizvien itin bieži uz šo filozofisko jautājumu: 
varu atbildēt: “Šodien!”
Kā labs piemērs kalpo aizvadītais mēnesis. Tieši pirms mēneša Blosinā sākās European Fun Sport Camp – starptautiska nometne ar 13-17 gadīgiem jauniešiem no piecām valstīm. Nedēļas garumā pirmo reizi mūžā biju nometnes vadītāju komandā, tādējādi realizējot senu sapni. Uzreiz pēc tam pirmo reizi viesojos Hamburgā. Nākamajā nedēļā Blosinā notika starptautiskas jauno burātāju sacensības. To laikā pirmo reizi strādāju bārā, pirmo reizi pabraukāju ar divām dažādām motorlaivām un pirmo reizi redzēju, kā arī mēģināju ar kameru piefiksēt vairāk kā 200 buru laivas vienkopus.
Nedēļas noslēgumā pirmo reizi viena devos aptuveni 180km garā riteņbraucienā pa Brandenburgas plašajām ārēm.
Saraksts ar visdažādākā veida pirmajām reizēm, cerams, tiks turpināts, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā uzglūn zināma rutīna un pārdomas, ko tieši vēl gribu paveikt Blossinā nākamā gada laikā.
Bet… par to es domāšu rīt 🙂 Turpmākajās trīs nedēļās vēl ieplānots pārgājiens pa “Saksijas Šveici“, skaista nedēļā Latvijā un apmācības par outdoor education Nīderlandē.
Kas to lai zina, kā tieši tas gadījās, ka pēc trīs gadu komunikācijas studijām, darba IT firmā un ziņu aģentūrā, kā arī divu gadu vides pārvaldības studijām esmu attapusies Vācijā, vadot klinšu kāpšanas nodarbības. Jaunības dullums vai neticami veiksmīga bērnības sapņu piepildīšana? Visādā ziņā ar nepacietību gaidu, ko dzīve piedāvās turpinājumā.
PS. Ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka vācu valodu var gluži labi iemācīties un ka ar laiku jau paliek vieglāk – neticiet!! Lai arī skaista, tā ir viena sasodīti neloģiska, nepraktiska un nepamatoti samežģīta valoda.
