Can’t get enough!

Aizvadītās nedēļas blogā ir visklusākās, jo reālajā dzīvē tās ir bijušas visintensīvākās un piepildītākās ar visdažādākajām emocijām. Divas nedēļas pavadīju Berlīnē, mācoties vācu valodu un tusējoties ar saviem skolas biedriem. Pēc tam pagājušajā nedēļā dzīvoju Blossinā un piedalījos apmācībās, lai tiktu pie tiesībām strādāt ar jauniešu grupām. Bet par visu pēc kārtas…

Vācu valodu mācījos valodu centrā “GLS”. Ja ir patiesa motivācija apgūt vācu valodu un vienlaikus nodibināt ciešākas attiecības ar Berlīni, šī ir lieliska vieta, kur, piemēram, pavadīt atvaļinājumu. Tā ir arī forša vieta, kur satikt citus ļaudis no visas pasaules, kas, dažādas motivācijas vadīti, ir nolēmuši apgūt vācu valodu. Tikai piemēram – manā mācību grupā cits citam līdzās sēdēja beļģiete, brazīļi, šveicietis, poliete, zviedri, meksikāniete, baltkrieviete, pakistānis, latviete, spāniete, norvēģiete un droši vien vēl pāris valstu pārstāvji, ko esmu piemirsusi. Raiba un patīkama kompānija, kurā filozofiskas sarunas mijās ar dejām līdz pirmajam vilcienam. Tomēr šis bija arī laiks, kad pārliecinājos – mana izvēle studiju laikā nedoties Erasmus apmaiņā bija pareiza, jo šādu dzīvi uz ilgu laiku nevēlos.

No otras puses, šis bija laiks, kad tiešām satuvinājos ar Berlīni, sāku tajā kaut nedaudz orientēties un justies visnotaļ labi. Lielākajā daļā Berlīnes (izņemot atsevišķas milzīgo māju ielas) it nemaz nejūtos kā lielpilsētā. Te ir neticami daudz parku ar pilnīgi brīvu atmosfēru, kā arī lērums skaistu ielu un pagalmu.

Uzreiz pēc pēdējās valodas nodarbības aizvadītajā piektdienā sapakoju mantas un devos uz savu darba vietu. Tur mani sagaidīja nedēļu ilgas apmācības, lai iegūtu tiesības strādāt ar jauniešu grupām. Apmācības iekļāva gan teorētiskas nodarbības par pedagoģijas pamatiem, gan arī daudz praktiskas darbošanās – kāpšanu klinšu sienās (man tagad ir oficiāla kāpšanas licence!), frīzbija spēlēšanu, loka šaušanu, braucienu ar kanoe un kajaku, dažādas komandas saliedēšanas spēles utt. Un tas viss man tik ļoti patika, ka grūtības ar vācu valodu nelikās īpaši būtiskas. Ak jā, to laikam nepieminēju – apmācības notika vācu valodā, tulkojot tikai brīžos, kad sāku izskatīties dikti izmisusi. Pozitīvi pārsteidzu pati sevi, saprotot vairāk, nekā biju gaidījusi, bet ar runāšanu gan vēl ļoti grūti. Toties motivācija apgūt valodu ir lielāka kā jebkad, jo apmācībās pārliecinājos, ka tiešām vēlos vadīt aktīvas darbošanās un komandu saliedēšanas pasākumus jauniešu un pieaugušo grupām. Tās pozitīvās emocijas, izaicinājumu pārvarēšana, azarts un adrenalīns, kas šādās aktivitātēs virmo gaisā – I just can’t get enough of it! Tāpēc šodien dikti sapriecājos, uzzinot, ka jau nākamnedēļ man tiks dota iespēja pašai vadīt divas grupu aktivitātes – pārbaudījumu ar virvēm un kāpšanu klinšu sienā.

Šobrīd galvenais – kaut nu izdotos saglabāt šādu superaugstu motivāciju, dzīvesprieku un darba sparu visus turpmākos mēnešus, neskatoties uz draudīgo ziemu, ko pavadīšu mazā ciematiņā.

Advertisements