Pirmās divas nedēļas

Vakar biju Friedersdorf domē, lai reģistrētos kā pastāvīgs iedzīvotājs. Sieviete, kas aizpildīja dokumentus, pajautāja, cik ilgi šeit atrodos. Tas bija brīdis, kad ielūkojos kalendārā un ieraudzīju, ka ir jau 20.septembris – tātad šodien aprit divas nedēļas, kopš sāku savu piedzīvojumu Vāczemē. Visnotaļ pārsteidzoša atklāsme. Tai par godu neliels foto-ieskats manās līdzšinējās gaitās.

Mans dienišķais brauciens uz darbu un atpakaļ

Un dienišķais ceļs gar vecajām Friedersdorf dzirnavām

Mans izturīgais ceļabiedrs

Viens no ļooooti retajiem riteņbraucējiem, kas valkā ķiveri 🙂

Pavisam netālu no manas dzīvesvietas, izrādās, ir lidlauks planieriem. Biju tik ļoti aizrāvusies ar to apskati, ka viens nolaižoties mani gandrīz notrieca.

Tā nu ripinos riņķī brīvajā laikā. Piemēram, uz 12km attālo Königs Wusterhausen

Protams, vācu kapiņu apskati es nevarēju laist garām. Nedaudz greznāki un apstādījumiem bagātāki nekā Latvijā.

Tuvējos ciematos un pilsētās ir izteikta tendence saimniecībā noderīgas būves apgleznot apmēram šādā stilā.

Ripinājos arī uz ~15km attālo Storkow (Mark), pa ceļam papriecājoties par šādiem tādiem dabas brīnumiem

Taču ne mežā, bet gan pavisam tuvu Storkow centram sastapu šo draudziņu

Atpakaļceļā vēl neliels līkums caur Filadelfiju - pasaule patiešām maza! 🙂

Tālākos ceļos vizinos ar vilcienu

Piemēram, uz Lübben prezentēt "Blossin". Puisis pa labi ir Melih, brīvprātīgais no Turcijas

Lübben dikti iepatikās ar savu krāsainību un pozitīvo gaisotni

Tad pienāca Friefersdorf gada notikums - Erntefest! Bet par to vēlāk.

Devos arī pirmajā Berlīnes iekarojumā

Latvijas vēstniecība noslēpusies diezgan necilā mājā. Bet galvenais jau, ka pilsoņa pienākumu varēju izpildīt.

Pēc mazajām Friedersdorf ieliņām Berlīnes centrs izskatās vēl iespaidīgāks

Bet arī šis ir Berlīnes centrs 🙂

Šeit ticībai pievērš visnotaļ apdullinošā veidā

Sākam ar galveno tūrisma objektu apskati - Uzvaras kolonna jeb Siegessäule

Šīs man sekoja pa visu Berlīni

Varbūt, ja pie Saeimas arī būtu tikpat atbrīvota atmosfēra kā pie Reihstāga, Latvijā dzīve būtu labāka?

Tālumā saskatāmi Brandenburgas vārti. Kad tiku tuvāk, fotoaparāta baterija jau bija pieteikusi streiku.

Nedaudz arī par to, ko daru "Blossinā". Piemēram, biju braucienā ar buru laivu.

Neskatoties uz auksto laiku, Ārons nolēma izpeldēties. Ar visām džinsām kājās.

Ko tik tīņs gados kompānijas pēc neizdarīsi!

Arī aukstā ūdenī ar drēbēm ieleksi!

It īpaši, ja skolas biedri skatās

Mazliet tiku arī pie kāpelēšanas

Bet pārējā laikā - braucu, kur acis rāda, lūkoties Vāczemes lauku dzīvi

Tieku atalgota ar sen nepieredzētu mieru, svaigu gaisu un skaistiem skatiem

Tādi nu ir mani notvertie mirkļi aizvadītajās divās nedēļās. Katrā ziņā priecājos par iespēju te būt un tvert labāko no katras dienas.

Advertisements

Pirmā diena

Kas to būtu domājis – ir pienācis laiks pirmajam ierakstam no Vācijas.

Līdz ar iesēšanos Štefānijas (viena no maniem “lielajiem bosiem”) vadītajā mašīnā sākas arī pirmo stereotipu laušana par Vāciju un vāciešiem. Kā spītējot manām ilūzijām par vāciešu lielo pakļaušanos visiem likumiem un noteikumiem, viņas Fordiņš ātruma ierobežojumiem “80 km/h” traucas garām ar vismaz 120 km/h. Un, kad pie zīmes “120 km/h” braucam ar 140 km/h, vairākas mašīnas mūs vēl apdzen.

Toties tādējādi ātri nonākam manā jaunajā miteklī, kur esmu tikusi pie gaišas un tīri foršas istabas. Pēc īsām brokastīm nonāku savā jaunajā darbavietā “Blossin”. Izrādās, tā tiešām ir lieliska vieta, kur meklēt piedzīvojumus dažādu āra aktivitāšu veidā. Centra teritorijā nepārtraukti kaut kas notiek – semināri, apmācības, komandas stiprināšanas pasākumi, nometnes, konferences utt. Visapkārt dzīvība un aktīva rosīšanās.

Man pirmā diena aizritēja teju nepārtrauktā iepazīšanās maratonā, mēģinot atcerēties vismaz  dažas sejas, vārdus un vietas. Turklāt arī tiku pie riteņa un veicu pirmo braucienu no “Blossin” uz Friedersdorf. Veloceliņa šajā maršrutā nav (vēl viens sagrauts stereotips par to, ka Vācijā jau visur ir veloceliņi), bet mašīnas riteņbraucējus ļoti respektē.

Stereotips par sarežģīto atkritumu šķirošanas sistēmu gan, šķiet, ir visai patiess. Pat ēdnīcā pašam no šķīvja jānotīra ēdiena atlikumi un jāzina, kurā no tvertnēm tos izmest. Bet man jau patīk 🙂 Lai gan, no otras puses, izrādās, ka ne “Blossin” ofisā, ne arī līdz šim mūsu dzīvoklī atkritumus nešķiro.

Vēl dažas atziņas:

  • Stulbi tā pāragri lielīties, bet pašai liekas, ka vācu valodu saprotu labāk, nekā biju domājusi. Bet kā lai sāk runāt?!
  • Austrumvācijā sociālās problēmas ir ļoti līdzīgas mūsējām Latvijā – bezdarbs, nav ražošanas uzņēmumu, kas nodrošinātu daudz darba vietu, jauniešu aizplūšana uz Rietumvāciju, kā dēļ lauku ciematos un pilsētiņās dzīvot palikuši tikai vecie cilvēki.
Daži pirmās dienas iespaidi fiksēti te: http://minus.com/mQv2YZExk (skatīt arī mazos ar gaišiem burtiņiem rakstītos paskaidrojumus zem bildēm).

Par otro dienu informācija sekos 🙂

Ich werde nach Deutschland fahren

Šobrīd tas beidzot ir pavisam skaidrs – es tiešām došos Eiropas brīvprātīgajā darbā uz Vāciju. Vienu gadu darbošos Jauniešu izglītības centrā „Blossin”, kas atrodas priežu meža vidū, lielā Wolzig ezera krastā, ap 50km no Berlīnes. Lai arī centra nosaukumā ir likts uzsvars uz izglītību, patiesībā šeit tiek apvienota zinību papildināšana ar aktīvu atpūtu. „Blossin” pieejamas plašas semināru, apmācību un konferenču telpas, guļvietas 240 cilvēkiem un visdažādākais aprīkojums sportiskām aktivitātēm uz ūdens un zemes. Šeit iespējams gūt plašāku iespaidu, virtuāli izstaigājot manu turpmāko darba vietu.

Ak jā, tam visam pa vidu es – sagaidot atbraukušās bērnu, jauniešu un pieaugušo grupas, palīdzot apmācību norisē, asistējot sportisko pasākumu sagatavošanā un nepārtraukti apgūstot ko jaunu. Nu, vismaz aptuveni tā es pagaidām iedomājos. Kas to zina, kā būs īstenībā… 🙂

Dzīvošu 3km attālumā no „Blossin”, nelielā pilsētiņā/ciematā Friedersdorf, un dalīšu dzīvokli ar citiem brīvprāšiem. Biju ļoti priecīga uzzināt, ka man būs pašai sava istaba, savukārt kopīgajā virtuvē pati varēšu gatavot ēst. Gulēšana un ēšana tomēr ir dikti svarīgas lietas, vai ne?

Friedersdorf atrodama arī dzelzceļa stacija, no kuras vilcieni ved uz Berlīni un citām plašās Vāczemes ārēm. Savukārt 15km (jeb ~1h velobrauciena) attālumā no manas nākotnes mītnes vietas atrodas jau lielāka pilsēta – Königs-Wusterhausen, kur izvietoti visādi civilizācijas labumi.

Bet līdz brīdim, kad redzēšu visu aprakstīto pati savām acīm, vēl palicis aptuveni mēnesis. Šobrīd aktuālākie jautājumi – kas jāņem līdzi, dodoties prom uz gadu? Un kā lai to visu satilpina pāris nelielās somās??