Pagājuši jau četri mēneši

Šodien aprit tieši četri mēneši, kopš ierados Vācijā. Ilzīte mani nokaunināja par to, ka blogā nekas nav lasāms kopš oktobra, tāpēc saņēmos piefiksēt šeit dažus svarīgākos piedzīvojumus.

Man visnozīmīgākās pārmaiņas noteikti ir saistāmas ar darba pienākumiem. Lēnām, bet neatlaidīgi esmu iekarojusi pietiekamu uzticību, lai darba devēji man dotu iespējas patstāvīgi vadīt nodarbības grupām, kas viesojas Blossinā. Pirmais lielais pārbaudījums mani sagaidīja jau pavisam drīz pēc apmācībām, par ko stāstīju iepriekš. 19.oktobrī viena pati vāciski vadīju savu pirmo kanoe braucienu desmit 15-16 gadīgiem sportiskiem jauniešiem. Protams, kanoe stūrēšanas prasmes kaut cik ciešamā līmenī varēju demonstrēt vien brauciena beigās (braucienu sākām ar pārliecinošu ietriekšanos ostā stāvošā buru laivā…) un vācu valoda sagādāja diezgan daudz problēmu, taču visi atgriezāmies veseli un, šķiet, tīri priecīgi.

Šādā 12-vietīgā kanoe devāmies iekarot Wolziger See

Tas, ka man vienai pašai tika uzticēta grupa un ka (vairāk vai mazāk) tiku ar pienākumiem galā, radīja tādu kā eiforijas sajūtu – “re, es jau otrajā mēnesī vadu nodarbības! Nu tik sāksies mana spožā karjera!”. Labi, ka nākamā nedēļa mani mazliet atgrieza uz zemes. Iepriekšējo apmācību vadītāji (un vienkārši foršie cilvēki) Marius un Roberts mani uzaicināja nedēļas garumā pievienoties viņiem darbam ar skolēnu grupu. Šie 30 jaunieši skolā bija izvēlējušies padziļināti apgūt sportu, tāpēc viņiem piespiedu kārtā bija jāpiedalās apmācībās Blossinā. Lieki teikt, ka padsmitgadīgie skolēni par to nebija sajūsmā, tāpēc šīs apmācības izvērtās visnotaļ sarežģītas.

Ne pārāk veiksmīgs grupas mēģinājums "izdzīvot" saliedēšanas spēlē "Aisberga kušana"

Šīs nedēļas laikā pieredzētais man lika saprast, ka ne manas vācu valodas prasmes, ne arī zināšanas par darbu ar bērniem un jauniešiem vēl nav ne tuvu pietiekamas, lai pavisam nopietni un pilnvērtīgi strādātu “piedzīvojumu izglītības” (jeb Erlebnispädagogik) koncepta ietvaros. Vēl jāmācās daudz un dikti. Bet apmācību pēdējā dienā daļai no grupas vadīju diskgolfa spēli – tik daudz noteikti ir manos spēkos 🙂

Uzreiz pēc šīs trakās nedēļas nonācu starptautiskās apmācībās par metodēm darbam ar grupām. Guvu jaunas zināšanas un iespaidus, palielināju savu pārliecību par vācu valodas zināšanām (kas to būtu domājis, ka es varu tulkot no vācu uz angļu valodu!) un pirmo reizi vadīju aktivitātes uz zemajām virvēm.

Zemās virves

Pa vidu visām šīm aktivitātēm oktobrī tiku arī pie foršiem ciemiņiem. Vispirms mani apraudzīt ieradās Žiks. Devāmies izbraucienā ap Wolziger See,

aplūkojām Berlīnes neievērojamākos objektus,

 

 

 

 

 

 

paviesojāmies Berlīnes zoodārzā,

 

 

 

 

 

 

apskatījām Berlīnes Gaismas festivālu (Berlīnes ne pārāk iespaidīgā versija par Staro Rīga),

 

 

 

 

 

 

izpētījām Tehnikas un zinātnes muzeju,

un pačillojām saulainajā Mauerparkā.

Savukārt nākamajā nedēļas nogalē Berlīni apskatījām kopā ar Līgu un Federico.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Novembra zīmīgākais notikums bija Vācijā esošo Eiropas brīvprātīgo apmācības Minsterē. Sākumā likās, ka 10 dienu enerdžaizeru, iepazīšanās, ballēšanās un visādu uzdevumu pildīšanas maratonam esmu jau par vecu… 😉 Bet beigās secināju, ka esmu satikusi lieliskus cilvēkus un saņēmusi fantastiski plašu emociju gammu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bet decembrī jau atkal tiku pie nopietnākiem darba uzdevumiem. Vispirms vadīju sportiskas nodarbības nelielai bērnu-brīvprātīgo ugunsdzēsēju grupiņai, tad plānoju un daļēji arī vadīju aktivitātes lielai bērnu grupai (sagatavoju orientēšanās spēli un stafeti) un visbeidzot asistēju Blossinas tradicionālajā gada noslēguma pasākumā “Check in compact”.  Uz to sabrauca ap 80 bērnu un jauniešu no apkārtējiem ciemiem un pilsētām, lai pavadītu superīgu nedēļas nogali sportojot, kā arī, apgūstot cirka mākslu, dejas, pašaizsardzību un DJ-ošanu.

 

 

 

 

 

 

Pasākumu noslēdzām, jautri izklaidējoties ar manis veidotu dziesmu viktorīnu.

Un, lai 2011.gads beigtos ar pavisam skaistām atmiņām, kopā ar kolēģiem devāmies izbraucienā ar kuģīti pa Spree upi cauri Berlīnes centram un pastaigājām pa vienu no daudzajiem Berlīnes Ziemassvētku tirdziņiem, pamanoties arī publiski atzīties mīlestībā Blossinas šefam.

Tad pavadīju divas lieliskas nedēļas Latvijā, atpakaļceļā pārdzīvoju nepatīkamāko lidojumu mūžā, un tagad ārstēju iesnas, bet ar prieku gaidu visu, kas notiks turpmākajos astoņos mēnešos. Zinu, ka jau janvārī tikšu pie vairāku grupu vadīšanas, turklāt arī sākšu apmeklēt vācu valodas kursus. Dzīve ir skaista! 🙂

Can’t get enough!

Aizvadītās nedēļas blogā ir visklusākās, jo reālajā dzīvē tās ir bijušas visintensīvākās un piepildītākās ar visdažādākajām emocijām. Divas nedēļas pavadīju Berlīnē, mācoties vācu valodu un tusējoties ar saviem skolas biedriem. Pēc tam pagājušajā nedēļā dzīvoju Blossinā un piedalījos apmācībās, lai tiktu pie tiesībām strādāt ar jauniešu grupām. Bet par visu pēc kārtas…

Vācu valodu mācījos valodu centrā “GLS”. Ja ir patiesa motivācija apgūt vācu valodu un vienlaikus nodibināt ciešākas attiecības ar Berlīni, šī ir lieliska vieta, kur, piemēram, pavadīt atvaļinājumu. Tā ir arī forša vieta, kur satikt citus ļaudis no visas pasaules, kas, dažādas motivācijas vadīti, ir nolēmuši apgūt vācu valodu. Tikai piemēram – manā mācību grupā cits citam līdzās sēdēja beļģiete, brazīļi, šveicietis, poliete, zviedri, meksikāniete, baltkrieviete, pakistānis, latviete, spāniete, norvēģiete un droši vien vēl pāris valstu pārstāvji, ko esmu piemirsusi. Raiba un patīkama kompānija, kurā filozofiskas sarunas mijās ar dejām līdz pirmajam vilcienam. Tomēr šis bija arī laiks, kad pārliecinājos – mana izvēle studiju laikā nedoties Erasmus apmaiņā bija pareiza, jo šādu dzīvi uz ilgu laiku nevēlos.

No otras puses, šis bija laiks, kad tiešām satuvinājos ar Berlīni, sāku tajā kaut nedaudz orientēties un justies visnotaļ labi. Lielākajā daļā Berlīnes (izņemot atsevišķas milzīgo māju ielas) it nemaz nejūtos kā lielpilsētā. Te ir neticami daudz parku ar pilnīgi brīvu atmosfēru, kā arī lērums skaistu ielu un pagalmu.

Uzreiz pēc pēdējās valodas nodarbības aizvadītajā piektdienā sapakoju mantas un devos uz savu darba vietu. Tur mani sagaidīja nedēļu ilgas apmācības, lai iegūtu tiesības strādāt ar jauniešu grupām. Apmācības iekļāva gan teorētiskas nodarbības par pedagoģijas pamatiem, gan arī daudz praktiskas darbošanās – kāpšanu klinšu sienās (man tagad ir oficiāla kāpšanas licence!), frīzbija spēlēšanu, loka šaušanu, braucienu ar kanoe un kajaku, dažādas komandas saliedēšanas spēles utt. Un tas viss man tik ļoti patika, ka grūtības ar vācu valodu nelikās īpaši būtiskas. Ak jā, to laikam nepieminēju – apmācības notika vācu valodā, tulkojot tikai brīžos, kad sāku izskatīties dikti izmisusi. Pozitīvi pārsteidzu pati sevi, saprotot vairāk, nekā biju gaidījusi, bet ar runāšanu gan vēl ļoti grūti. Toties motivācija apgūt valodu ir lielāka kā jebkad, jo apmācībās pārliecinājos, ka tiešām vēlos vadīt aktīvas darbošanās un komandu saliedēšanas pasākumus jauniešu un pieaugušo grupām. Tās pozitīvās emocijas, izaicinājumu pārvarēšana, azarts un adrenalīns, kas šādās aktivitātēs virmo gaisā – I just can’t get enough of it! Tāpēc šodien dikti sapriecājos, uzzinot, ka jau nākamnedēļ man tiks dota iespēja pašai vadīt divas grupu aktivitātes – pārbaudījumu ar virvēm un kāpšanu klinšu sienā.

Šobrīd galvenais – kaut nu izdotos saglabāt šādu superaugstu motivāciju, dzīvesprieku un darba sparu visus turpmākos mēnešus, neskatoties uz draudīgo ziemu, ko pavadīšu mazā ciematiņā.