Gads tuvojas noslēgumam

Pēc pāris stundām sāksies mana “de facto” pēdējā diena Eiropas brīvprātīgā statusā. Teorētiski gan projekts beidzas pēc divām nedēļām, taču ar intensīvu darbu aizvadītajos mēnešos esmu saņēmusi pelnītu atvaļinājumu līdz pat 9.septembrim. Jā, tieši tā, priekšā atvaļinājums, pēc kura atkal atgriezīšos tepat, Blossinā. Lielo mocīšanos ar domām par to, kā būt, kā dzīvot un ko darīt pēc EBD, esmu nolēmusi uz apmēram gadu atlikt. Jo vēl gadu turpināšu brīvprātīgi strādāt Blossinā, tikai nu jau Vācijas brīvprātīgā darba programmas ietvaros. Laiks rādīs, vai šāda izvēle ir patiesi prātīga. Varbūt tas ir manam vecumam gaužām nepiemērots naivums, ka vēl viens gads dos man nepieciešamo pieredzi un kontaktus, lai tālāk jau patstāvīgi strādātu piedzīvojumu izglītības vai vismaz tai pietuvinātā sfērā.

Kas noticis kopš mana iepriekšējā ieraksta? Nenoliedzami, ļoti daudz. Tās lietas, ko 2011.gada nogalē un šā gada sākumā izmēģināju pirmo reizi, nu jau daru regulāri un bez citu treneru uzraudzības. Regulāri vadu klinšu kāpšanas, zemo un augsto virvju, kanoe un loka šaušanas nodarbības, kā arī visdažādākās grupas saliedēšanas aktivitātes. Un tik un tā vēl aizvien itin bieži uz šo filozofisko jautājumu: varu atbildēt: “Šodien!”

Kā labs piemērs kalpo aizvadītais mēnesis. Tieši pirms mēneša Blosinā sākās European Fun Sport Camp – starptautiska nometne ar 13-17 gadīgiem jauniešiem no piecām valstīm. Nedēļas garumā pirmo reizi mūžā biju nometnes vadītāju komandā, tādējādi realizējot senu sapni. Uzreiz pēc tam pirmo reizi viesojos Hamburgā. Nākamajā nedēļā Blosinā notika starptautiskas jauno burātāju sacensības. To laikā pirmo reizi strādāju bārā, pirmo reizi pabraukāju ar divām dažādām motorlaivām un pirmo reizi redzēju, kā arī mēģināju ar kameru piefiksēt vairāk kā 200 buru laivas vienkopus.

Nedēļas noslēgumā pirmo reizi viena devos aptuveni 180km garā riteņbraucienā pa Brandenburgas plašajām ārēm.

Saraksts ar visdažādākā veida pirmajām reizēm, cerams, tiks turpināts, neskatoties uz to, ka pēdējā laikā uzglūn zināma rutīna un pārdomas, ko tieši vēl gribu paveikt Blossinā nākamā gada laikā.

Bet… par to es domāšu rīt 🙂 Turpmākajās trīs nedēļās vēl ieplānots pārgājiens pa “Saksijas Šveici“, skaista nedēļā Latvijā un apmācības par outdoor education Nīderlandē.

Kas to lai zina, kā tieši tas gadījās, ka pēc trīs gadu komunikācijas studijām, darba IT firmā un ziņu aģentūrā, kā arī divu gadu vides pārvaldības studijām esmu attapusies Vācijā, vadot klinšu kāpšanas nodarbības. Jaunības dullums vai neticami veiksmīga bērnības sapņu piepildīšana? Visādā ziņā ar nepacietību gaidu, ko dzīve piedāvās turpinājumā.

 

PS. Ja kāds jums mēģina iestāstīt, ka vācu valodu var gluži labi iemācīties un ka ar laiku jau paliek vieglāk – neticiet!! Lai arī skaista, tā ir viena sasodīti neloģiska, nepraktiska un nepamatoti samežģīta valoda.

Advertisements

Pagājuši jau četri mēneši

Šodien aprit tieši četri mēneši, kopš ierados Vācijā. Ilzīte mani nokaunināja par to, ka blogā nekas nav lasāms kopš oktobra, tāpēc saņēmos piefiksēt šeit dažus svarīgākos piedzīvojumus.

Man visnozīmīgākās pārmaiņas noteikti ir saistāmas ar darba pienākumiem. Lēnām, bet neatlaidīgi esmu iekarojusi pietiekamu uzticību, lai darba devēji man dotu iespējas patstāvīgi vadīt nodarbības grupām, kas viesojas Blossinā. Pirmais lielais pārbaudījums mani sagaidīja jau pavisam drīz pēc apmācībām, par ko stāstīju iepriekš. 19.oktobrī viena pati vāciski vadīju savu pirmo kanoe braucienu desmit 15-16 gadīgiem sportiskiem jauniešiem. Protams, kanoe stūrēšanas prasmes kaut cik ciešamā līmenī varēju demonstrēt vien brauciena beigās (braucienu sākām ar pārliecinošu ietriekšanos ostā stāvošā buru laivā…) un vācu valoda sagādāja diezgan daudz problēmu, taču visi atgriezāmies veseli un, šķiet, tīri priecīgi.

Šādā 12-vietīgā kanoe devāmies iekarot Wolziger See

Tas, ka man vienai pašai tika uzticēta grupa un ka (vairāk vai mazāk) tiku ar pienākumiem galā, radīja tādu kā eiforijas sajūtu – “re, es jau otrajā mēnesī vadu nodarbības! Nu tik sāksies mana spožā karjera!”. Labi, ka nākamā nedēļa mani mazliet atgrieza uz zemes. Iepriekšējo apmācību vadītāji (un vienkārši foršie cilvēki) Marius un Roberts mani uzaicināja nedēļas garumā pievienoties viņiem darbam ar skolēnu grupu. Šie 30 jaunieši skolā bija izvēlējušies padziļināti apgūt sportu, tāpēc viņiem piespiedu kārtā bija jāpiedalās apmācībās Blossinā. Lieki teikt, ka padsmitgadīgie skolēni par to nebija sajūsmā, tāpēc šīs apmācības izvērtās visnotaļ sarežģītas.

Ne pārāk veiksmīgs grupas mēģinājums "izdzīvot" saliedēšanas spēlē "Aisberga kušana"

Šīs nedēļas laikā pieredzētais man lika saprast, ka ne manas vācu valodas prasmes, ne arī zināšanas par darbu ar bērniem un jauniešiem vēl nav ne tuvu pietiekamas, lai pavisam nopietni un pilnvērtīgi strādātu “piedzīvojumu izglītības” (jeb Erlebnispädagogik) koncepta ietvaros. Vēl jāmācās daudz un dikti. Bet apmācību pēdējā dienā daļai no grupas vadīju diskgolfa spēli – tik daudz noteikti ir manos spēkos 🙂

Uzreiz pēc šīs trakās nedēļas nonācu starptautiskās apmācībās par metodēm darbam ar grupām. Guvu jaunas zināšanas un iespaidus, palielināju savu pārliecību par vācu valodas zināšanām (kas to būtu domājis, ka es varu tulkot no vācu uz angļu valodu!) un pirmo reizi vadīju aktivitātes uz zemajām virvēm.

Zemās virves

Pa vidu visām šīm aktivitātēm oktobrī tiku arī pie foršiem ciemiņiem. Vispirms mani apraudzīt ieradās Žiks. Devāmies izbraucienā ap Wolziger See,

aplūkojām Berlīnes neievērojamākos objektus,

 

 

 

 

 

 

paviesojāmies Berlīnes zoodārzā,

 

 

 

 

 

 

apskatījām Berlīnes Gaismas festivālu (Berlīnes ne pārāk iespaidīgā versija par Staro Rīga),

 

 

 

 

 

 

izpētījām Tehnikas un zinātnes muzeju,

un pačillojām saulainajā Mauerparkā.

Savukārt nākamajā nedēļas nogalē Berlīni apskatījām kopā ar Līgu un Federico.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Novembra zīmīgākais notikums bija Vācijā esošo Eiropas brīvprātīgo apmācības Minsterē. Sākumā likās, ka 10 dienu enerdžaizeru, iepazīšanās, ballēšanās un visādu uzdevumu pildīšanas maratonam esmu jau par vecu… 😉 Bet beigās secināju, ka esmu satikusi lieliskus cilvēkus un saņēmusi fantastiski plašu emociju gammu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Bet decembrī jau atkal tiku pie nopietnākiem darba uzdevumiem. Vispirms vadīju sportiskas nodarbības nelielai bērnu-brīvprātīgo ugunsdzēsēju grupiņai, tad plānoju un daļēji arī vadīju aktivitātes lielai bērnu grupai (sagatavoju orientēšanās spēli un stafeti) un visbeidzot asistēju Blossinas tradicionālajā gada noslēguma pasākumā “Check in compact”.  Uz to sabrauca ap 80 bērnu un jauniešu no apkārtējiem ciemiem un pilsētām, lai pavadītu superīgu nedēļas nogali sportojot, kā arī, apgūstot cirka mākslu, dejas, pašaizsardzību un DJ-ošanu.

 

 

 

 

 

 

Pasākumu noslēdzām, jautri izklaidējoties ar manis veidotu dziesmu viktorīnu.

Un, lai 2011.gads beigtos ar pavisam skaistām atmiņām, kopā ar kolēģiem devāmies izbraucienā ar kuģīti pa Spree upi cauri Berlīnes centram un pastaigājām pa vienu no daudzajiem Berlīnes Ziemassvētku tirdziņiem, pamanoties arī publiski atzīties mīlestībā Blossinas šefam.

Tad pavadīju divas lieliskas nedēļas Latvijā, atpakaļceļā pārdzīvoju nepatīkamāko lidojumu mūžā, un tagad ārstēju iesnas, bet ar prieku gaidu visu, kas notiks turpmākajos astoņos mēnešos. Zinu, ka jau janvārī tikšu pie vairāku grupu vadīšanas, turklāt arī sākšu apmeklēt vācu valodas kursus. Dzīve ir skaista! 🙂

Can’t get enough!

Aizvadītās nedēļas blogā ir visklusākās, jo reālajā dzīvē tās ir bijušas visintensīvākās un piepildītākās ar visdažādākajām emocijām. Divas nedēļas pavadīju Berlīnē, mācoties vācu valodu un tusējoties ar saviem skolas biedriem. Pēc tam pagājušajā nedēļā dzīvoju Blossinā un piedalījos apmācībās, lai tiktu pie tiesībām strādāt ar jauniešu grupām. Bet par visu pēc kārtas…

Vācu valodu mācījos valodu centrā “GLS”. Ja ir patiesa motivācija apgūt vācu valodu un vienlaikus nodibināt ciešākas attiecības ar Berlīni, šī ir lieliska vieta, kur, piemēram, pavadīt atvaļinājumu. Tā ir arī forša vieta, kur satikt citus ļaudis no visas pasaules, kas, dažādas motivācijas vadīti, ir nolēmuši apgūt vācu valodu. Tikai piemēram – manā mācību grupā cits citam līdzās sēdēja beļģiete, brazīļi, šveicietis, poliete, zviedri, meksikāniete, baltkrieviete, pakistānis, latviete, spāniete, norvēģiete un droši vien vēl pāris valstu pārstāvji, ko esmu piemirsusi. Raiba un patīkama kompānija, kurā filozofiskas sarunas mijās ar dejām līdz pirmajam vilcienam. Tomēr šis bija arī laiks, kad pārliecinājos – mana izvēle studiju laikā nedoties Erasmus apmaiņā bija pareiza, jo šādu dzīvi uz ilgu laiku nevēlos.

No otras puses, šis bija laiks, kad tiešām satuvinājos ar Berlīni, sāku tajā kaut nedaudz orientēties un justies visnotaļ labi. Lielākajā daļā Berlīnes (izņemot atsevišķas milzīgo māju ielas) it nemaz nejūtos kā lielpilsētā. Te ir neticami daudz parku ar pilnīgi brīvu atmosfēru, kā arī lērums skaistu ielu un pagalmu.

Uzreiz pēc pēdējās valodas nodarbības aizvadītajā piektdienā sapakoju mantas un devos uz savu darba vietu. Tur mani sagaidīja nedēļu ilgas apmācības, lai iegūtu tiesības strādāt ar jauniešu grupām. Apmācības iekļāva gan teorētiskas nodarbības par pedagoģijas pamatiem, gan arī daudz praktiskas darbošanās – kāpšanu klinšu sienās (man tagad ir oficiāla kāpšanas licence!), frīzbija spēlēšanu, loka šaušanu, braucienu ar kanoe un kajaku, dažādas komandas saliedēšanas spēles utt. Un tas viss man tik ļoti patika, ka grūtības ar vācu valodu nelikās īpaši būtiskas. Ak jā, to laikam nepieminēju – apmācības notika vācu valodā, tulkojot tikai brīžos, kad sāku izskatīties dikti izmisusi. Pozitīvi pārsteidzu pati sevi, saprotot vairāk, nekā biju gaidījusi, bet ar runāšanu gan vēl ļoti grūti. Toties motivācija apgūt valodu ir lielāka kā jebkad, jo apmācībās pārliecinājos, ka tiešām vēlos vadīt aktīvas darbošanās un komandu saliedēšanas pasākumus jauniešu un pieaugušo grupām. Tās pozitīvās emocijas, izaicinājumu pārvarēšana, azarts un adrenalīns, kas šādās aktivitātēs virmo gaisā – I just can’t get enough of it! Tāpēc šodien dikti sapriecājos, uzzinot, ka jau nākamnedēļ man tiks dota iespēja pašai vadīt divas grupu aktivitātes – pārbaudījumu ar virvēm un kāpšanu klinšu sienā.

Šobrīd galvenais – kaut nu izdotos saglabāt šādu superaugstu motivāciju, dzīvesprieku un darba sparu visus turpmākos mēnešus, neskatoties uz draudīgo ziemu, ko pavadīšu mazā ciematiņā.

Pirmās divas nedēļas

Vakar biju Friedersdorf domē, lai reģistrētos kā pastāvīgs iedzīvotājs. Sieviete, kas aizpildīja dokumentus, pajautāja, cik ilgi šeit atrodos. Tas bija brīdis, kad ielūkojos kalendārā un ieraudzīju, ka ir jau 20.septembris – tātad šodien aprit divas nedēļas, kopš sāku savu piedzīvojumu Vāczemē. Visnotaļ pārsteidzoša atklāsme. Tai par godu neliels foto-ieskats manās līdzšinējās gaitās.

Mans dienišķais brauciens uz darbu un atpakaļ

Un dienišķais ceļs gar vecajām Friedersdorf dzirnavām

Mans izturīgais ceļabiedrs

Viens no ļooooti retajiem riteņbraucējiem, kas valkā ķiveri 🙂

Pavisam netālu no manas dzīvesvietas, izrādās, ir lidlauks planieriem. Biju tik ļoti aizrāvusies ar to apskati, ka viens nolaižoties mani gandrīz notrieca.

Tā nu ripinos riņķī brīvajā laikā. Piemēram, uz 12km attālo Königs Wusterhausen

Protams, vācu kapiņu apskati es nevarēju laist garām. Nedaudz greznāki un apstādījumiem bagātāki nekā Latvijā.

Tuvējos ciematos un pilsētās ir izteikta tendence saimniecībā noderīgas būves apgleznot apmēram šādā stilā.

Ripinājos arī uz ~15km attālo Storkow (Mark), pa ceļam papriecājoties par šādiem tādiem dabas brīnumiem

Taču ne mežā, bet gan pavisam tuvu Storkow centram sastapu šo draudziņu

Atpakaļceļā vēl neliels līkums caur Filadelfiju - pasaule patiešām maza! 🙂

Tālākos ceļos vizinos ar vilcienu

Piemēram, uz Lübben prezentēt "Blossin". Puisis pa labi ir Melih, brīvprātīgais no Turcijas

Lübben dikti iepatikās ar savu krāsainību un pozitīvo gaisotni

Tad pienāca Friefersdorf gada notikums - Erntefest! Bet par to vēlāk.

Devos arī pirmajā Berlīnes iekarojumā

Latvijas vēstniecība noslēpusies diezgan necilā mājā. Bet galvenais jau, ka pilsoņa pienākumu varēju izpildīt.

Pēc mazajām Friedersdorf ieliņām Berlīnes centrs izskatās vēl iespaidīgāks

Bet arī šis ir Berlīnes centrs 🙂

Šeit ticībai pievērš visnotaļ apdullinošā veidā

Sākam ar galveno tūrisma objektu apskati - Uzvaras kolonna jeb Siegessäule

Šīs man sekoja pa visu Berlīni

Varbūt, ja pie Saeimas arī būtu tikpat atbrīvota atmosfēra kā pie Reihstāga, Latvijā dzīve būtu labāka?

Tālumā saskatāmi Brandenburgas vārti. Kad tiku tuvāk, fotoaparāta baterija jau bija pieteikusi streiku.

Nedaudz arī par to, ko daru "Blossinā". Piemēram, biju braucienā ar buru laivu.

Neskatoties uz auksto laiku, Ārons nolēma izpeldēties. Ar visām džinsām kājās.

Ko tik tīņs gados kompānijas pēc neizdarīsi!

Arī aukstā ūdenī ar drēbēm ieleksi!

It īpaši, ja skolas biedri skatās

Mazliet tiku arī pie kāpelēšanas

Bet pārējā laikā - braucu, kur acis rāda, lūkoties Vāczemes lauku dzīvi

Tieku atalgota ar sen nepieredzētu mieru, svaigu gaisu un skaistiem skatiem

Tādi nu ir mani notvertie mirkļi aizvadītajās divās nedēļās. Katrā ziņā priecājos par iespēju te būt un tvert labāko no katras dienas.

Pirmā diena

Kas to būtu domājis – ir pienācis laiks pirmajam ierakstam no Vācijas.

Līdz ar iesēšanos Štefānijas (viena no maniem “lielajiem bosiem”) vadītajā mašīnā sākas arī pirmo stereotipu laušana par Vāciju un vāciešiem. Kā spītējot manām ilūzijām par vāciešu lielo pakļaušanos visiem likumiem un noteikumiem, viņas Fordiņš ātruma ierobežojumiem “80 km/h” traucas garām ar vismaz 120 km/h. Un, kad pie zīmes “120 km/h” braucam ar 140 km/h, vairākas mašīnas mūs vēl apdzen.

Toties tādējādi ātri nonākam manā jaunajā miteklī, kur esmu tikusi pie gaišas un tīri foršas istabas. Pēc īsām brokastīm nonāku savā jaunajā darbavietā “Blossin”. Izrādās, tā tiešām ir lieliska vieta, kur meklēt piedzīvojumus dažādu āra aktivitāšu veidā. Centra teritorijā nepārtraukti kaut kas notiek – semināri, apmācības, komandas stiprināšanas pasākumi, nometnes, konferences utt. Visapkārt dzīvība un aktīva rosīšanās.

Man pirmā diena aizritēja teju nepārtrauktā iepazīšanās maratonā, mēģinot atcerēties vismaz  dažas sejas, vārdus un vietas. Turklāt arī tiku pie riteņa un veicu pirmo braucienu no “Blossin” uz Friedersdorf. Veloceliņa šajā maršrutā nav (vēl viens sagrauts stereotips par to, ka Vācijā jau visur ir veloceliņi), bet mašīnas riteņbraucējus ļoti respektē.

Stereotips par sarežģīto atkritumu šķirošanas sistēmu gan, šķiet, ir visai patiess. Pat ēdnīcā pašam no šķīvja jānotīra ēdiena atlikumi un jāzina, kurā no tvertnēm tos izmest. Bet man jau patīk 🙂 Lai gan, no otras puses, izrādās, ka ne “Blossin” ofisā, ne arī līdz šim mūsu dzīvoklī atkritumus nešķiro.

Vēl dažas atziņas:

  • Stulbi tā pāragri lielīties, bet pašai liekas, ka vācu valodu saprotu labāk, nekā biju domājusi. Bet kā lai sāk runāt?!
  • Austrumvācijā sociālās problēmas ir ļoti līdzīgas mūsējām Latvijā – bezdarbs, nav ražošanas uzņēmumu, kas nodrošinātu daudz darba vietu, jauniešu aizplūšana uz Rietumvāciju, kā dēļ lauku ciematos un pilsētiņās dzīvot palikuši tikai vecie cilvēki.
Daži pirmās dienas iespaidi fiksēti te: http://minus.com/mQv2YZExk (skatīt arī mazos ar gaišiem burtiņiem rakstītos paskaidrojumus zem bildēm).

Par otro dienu informācija sekos 🙂

Rīt dodos ceļā

Palikusi vien kāda 21h līdz izlidošanai, bet fakts, ka uz gadu mana mājvieta neatradīsies Latvijā, nav kļuvis ne par mata tiesu ticamāks. Nekādi nespēju noticēt arī tam, ka uz tik ilgu laiku jāatvadās no savējiem. Un to darīt ir dikti grūti, lai gan ar prātu saprotu – sakari mūsdienās pasauli ir padarījuši pavisam mazu, tātad ar savējiem varēšu gan sazināties, gan arī satikties itin viegli, turklāt EBD man būs lieliska pieredze. Visādā ziņā jau šobrīd, atrodoties Latvijā, saprotu, cik man svarīgas ir Mājas – ar visu, ko tās ietver. Un zinu, ka tur atgriezīšos!

Tas brīdis tuvojas…

Aizbraukšana tiešām nāk aizvien tuvāk un kļūst aizvien reālāka, neskatoties uz tādiem misēkļiem kā problēmas ar biļetes iegādi. Žiks dodas prom jau rītvakar (bet klikšķa viņam vēl neesot :)). Un – cerams – arī es pēc dažām dienām jau būšu Vācijā. Tas, ko esmu plānojusi, apcerējusi un iztēlojusies, būs pavisam reāli jau pavisam drīz. Neticami…

Vismaz nedaudz gatavākai braukšanai man droši vien vajadzēja būt pēc pirms-aizbraukšanas apmācībām, kas notika vakar un šodien. Visu cieņu apmācību vadītājām un manai nosūtītājorganizācijai, bet diemžēl šis pasākums manī radīja vien lieku stresu un nogurumu. Stresu – jo aptvēru, ka mani jaunie kolēģi arī varētu būt tikpat nemotivēti, cik lielākā daļa topošo brīvprāšu apmācībās. Un arī tāpēc, ka radās pamatotas šaubas par manas nosūtītājorganizācijas spēju sniegt man reālu atbalstu EBD laikā. Nogurumu – jo enerdžaizeri, simulācijas un iepazīšanās spēles tomēr ir tik līdzīgas visos neformālās izglītības pasākumos. Turklāt tās vēl lielākā skaitā mani noteikti sagaida arī Vācijā. Bet apmācību noslēgumā solīju sev visu turpmāko gadu galvenokārt koncentrēties tam mērķim, kā dēļ dodos EBD – gūt pieredzi aktīvā un piedzīvojumu tūrisma organizēšanā. Esmu apņēmusies turēt prātā šo mērķi, pat ja rodas kādas problēmas citās sfērās.

Tāpēc patiesībā – lai arī nav īstas skaidrības par nokļūšanu Vācijā; lai arī skaudri apzinos, ka būs sasodīti grūti atvadīties no saviem tuvajiem; lai arī pirms aizbraukšanas vēl jāpaspēj iestāties doktorantūrā, dabūt ISIC karti, nokopēt pasi, norakt kartupeļus un vēl pārdesmit svarīgu lietu, – jūtos tīri labi un cerīgi. Būs jau labi! Nebūs labi, ar’ būs labi, jo pārāk labi jau ar’ nav labi, vai ne? 😉

Photo by rkleine