Pirmā diena

Kas to būtu domājis – ir pienācis laiks pirmajam ierakstam no Vācijas.

Līdz ar iesēšanos Štefānijas (viena no maniem “lielajiem bosiem”) vadītajā mašīnā sākas arī pirmo stereotipu laušana par Vāciju un vāciešiem. Kā spītējot manām ilūzijām par vāciešu lielo pakļaušanos visiem likumiem un noteikumiem, viņas Fordiņš ātruma ierobežojumiem “80 km/h” traucas garām ar vismaz 120 km/h. Un, kad pie zīmes “120 km/h” braucam ar 140 km/h, vairākas mašīnas mūs vēl apdzen.

Toties tādējādi ātri nonākam manā jaunajā miteklī, kur esmu tikusi pie gaišas un tīri foršas istabas. Pēc īsām brokastīm nonāku savā jaunajā darbavietā “Blossin”. Izrādās, tā tiešām ir lieliska vieta, kur meklēt piedzīvojumus dažādu āra aktivitāšu veidā. Centra teritorijā nepārtraukti kaut kas notiek – semināri, apmācības, komandas stiprināšanas pasākumi, nometnes, konferences utt. Visapkārt dzīvība un aktīva rosīšanās.

Man pirmā diena aizritēja teju nepārtrauktā iepazīšanās maratonā, mēģinot atcerēties vismaz  dažas sejas, vārdus un vietas. Turklāt arī tiku pie riteņa un veicu pirmo braucienu no “Blossin” uz Friedersdorf. Veloceliņa šajā maršrutā nav (vēl viens sagrauts stereotips par to, ka Vācijā jau visur ir veloceliņi), bet mašīnas riteņbraucējus ļoti respektē.

Stereotips par sarežģīto atkritumu šķirošanas sistēmu gan, šķiet, ir visai patiess. Pat ēdnīcā pašam no šķīvja jānotīra ēdiena atlikumi un jāzina, kurā no tvertnēm tos izmest. Bet man jau patīk 🙂 Lai gan, no otras puses, izrādās, ka ne “Blossin” ofisā, ne arī līdz šim mūsu dzīvoklī atkritumus nešķiro.

Vēl dažas atziņas:

  • Stulbi tā pāragri lielīties, bet pašai liekas, ka vācu valodu saprotu labāk, nekā biju domājusi. Bet kā lai sāk runāt?!
  • Austrumvācijā sociālās problēmas ir ļoti līdzīgas mūsējām Latvijā – bezdarbs, nav ražošanas uzņēmumu, kas nodrošinātu daudz darba vietu, jauniešu aizplūšana uz Rietumvāciju, kā dēļ lauku ciematos un pilsētiņās dzīvot palikuši tikai vecie cilvēki.
Daži pirmās dienas iespaidi fiksēti te: http://minus.com/mQv2YZExk (skatīt arī mazos ar gaišiem burtiņiem rakstītos paskaidrojumus zem bildēm).

Par otro dienu informācija sekos 🙂

Rīt dodos ceļā

Palikusi vien kāda 21h līdz izlidošanai, bet fakts, ka uz gadu mana mājvieta neatradīsies Latvijā, nav kļuvis ne par mata tiesu ticamāks. Nekādi nespēju noticēt arī tam, ka uz tik ilgu laiku jāatvadās no savējiem. Un to darīt ir dikti grūti, lai gan ar prātu saprotu – sakari mūsdienās pasauli ir padarījuši pavisam mazu, tātad ar savējiem varēšu gan sazināties, gan arī satikties itin viegli, turklāt EBD man būs lieliska pieredze. Visādā ziņā jau šobrīd, atrodoties Latvijā, saprotu, cik man svarīgas ir Mājas – ar visu, ko tās ietver. Un zinu, ka tur atgriezīšos!

Visa dzīve divās somās

Esmu pārliecināta, ka šis brīdis agri vai vēlu piemeklē gandrīz ikvienu, kas plāno pamest savas mājas un valsti uz ilgāku laiku. Brīdis, kad Tu saproti – daļu no tā, ko biji iedomājies paņemt līdzi, tomēr nāksies atstāt tepat.

Mēs ar Žiku savā prombraukšanas  gatavošanā esam tikuši tik tālu, ka istabas vidū stāv divi lieli, jauni čemodāni. Līdz šim vienmēr esam ceļojuši tikai ar rokas bagāžu, tāpēc šādi objekti mums nav bijuši vajadzīgi. Meklējām tos dažādos veikalos, bet, tā kā nebijām gatavi šim pirkumam atvēlēt īpaši lielu naudas summu (jo arī nākotnē esam iecerējuši pēc iespējas izvairīties no reģistrētās bagāžas), tad palikām pie salīdzinoši lētiem koferiem iekš Jysk.

Taču – lai arī cik lieli ir iepirktie koferi, man vēl aizvien nav īstas skaidrības, kā tajos satilpināt visu dzīvi. 🙂 Pagaidām iedvesmojos no dažiem resursiem plašajā tīmeklī. Piemēram, no šī puiša:

 

Dažus tiešām noderīgus padomus un atgādinājumus atradu šeit. Un, galu galā, ja jau šis pāris iztiek  ar divām mugursomām, dodoties ceļojumā uz mūžu, gan jau es spēšu izturēt gadu, vai ne? Tomēr jau tagad zinu, ka ilgošos pēc sava griķu spilvena, milzīgās segas, piparu dzirnaviņām un balkona…

Ko darīt Vācijā?

Vēl aptuveni mēnesis, līdz uzzināšu, vai no septembra gadu dzīvošu un strādāšu Vācijā. Eiropas Brīvprātīgā darba projekta īstenotāji Jauniešu izglītības centrā “Blossin” ir mani izvēlējušies, bet vēl jāgaida, kamēr projektu apstiprinās.

Pa to laiku – esot gatava sliktākajam, bet gatavojoties labākajam – turu acis vaļā, lai saprastu, ko man Vācijā vajadzētu redzēt, izbaudīt un piedzīvot. Padalīšos ar idejām šeit, lai vēlāk varētu pārbaudīt, cik no tām izdosies īstenot.

Tā kā Blossin atrodas apmēram 55km attālumā no Berlīnes, tieši milzīgā galvaspilsēta droši vien būs pirmā, uz kuru došos kārtīgās ekspotīcijās. Iesākumam iedvesmai noteikti noderēs šis desmit must-see vietu saraksts, bet gan jau atradīšu arī smukas neievērojamās vietas.

Apzinos, ka brīvprātīgie parasti nevar lepoties ar lielu rocību, bet nu ļoooti ceru kaut pa atslēgas caurumu palūrēt fantastiskajā Berlināles pasaulē.

Berlināle ir milzīgs starptautisks kinofestivāls, kurā tiek iekļautas vienas no pasaulē labākajām filmām. Apskaties, piemēram, 2010.gada festivāla programmu!

Daudzi citi muzeji, ļoti iespējams, paliks neapskatīti, taču dabas un zinātnes muzejos gan plānoju iegriezties. “Museum für Naturkunde” Berlīnē izskatās vilinošs, tāpat arī “Deutsches Museum” ar filiālēm vairākās pilsētās. “Phaeno” centrā droši vien varētu nozust uz vairākām dienām, bet uz Potsdamas “Biosphäre” varēs doties sasildīties.

Pavisam netālu no “Phaeno”, izrādās, ir arī vācu versija par “Mežakaķi” – tikai viņi to dēvē par “Pērtiķcilvēku” (“Monkey Man”). Dārgs, bet noteikti aizraujošs pasākums.

Ja vēl ielūkojas Vācijā notiekošo pasākumu sarakstā, nākas secināt, ka darāmā tur noteikti pietiks – jācer tik, ka tam būs iespējams atlicināt arī laiku un naudu.